No dažādības nav jābaidās, tā mūs piepildīs, ja vien pieņemsim to. Citādais vairs nav bieds no šausmu stāstiem par nezināmo, kas slēpjas zem gultas un kaktos, un ēnās. Citādais ir mums blakus. Tas neradās šodien, šajā sekundē un mirklī. Tas bija mūsu kaimiņš jau pagājušajā nedeļā, un nedēļu pirms tās, un tik daudz nedēļu iepriekš, ka tās izzūd pagātnes miglā un neviens vairs nezina, kur bija sākums.

Ksenofobija- bailes vai naids no tā, ko uzskatām par svešu, par citādu. Rietumu pasaulē ļoti plaši lietots termins. Šīs bailes kā infekcija izplatās mūsu vidū. Un vīruss, baiļu cēlonis, ir visiem zināmais stereotips. Izklausās pēc laba joka, tomēr ksenofobija ir viens no lielākajiem draudiem demokrātiskai sistēmai. Cilvēki, kas politiskajā sfērā saukti par demagogiem, pazīst mūsu emocijas, zina par mūsu vājībām, un prot izmantot bailes savu nolūku labā. Varētu domāt, ka ksenofobija nav tavs gadījums, taču te nāk skarba patiesība – katrs no mums ir šo baiļu glabātājs. Brīdī, kad cilvēks piedzimst, mums nav šo baiļu. Bērns vēl nav iepazinis tās. Simtiem dažādu eksperimentu, kas mūsdienu pasaulē ceļo no telefona uz telefonu, no cilvēka uz cilvēku, nāk gaismā ar atklāsmēm par to, ka bērns, šī nevainīga būtne, kas tikko sāk iepazīt pasaules skaistākos mirkļus, nejūt bailes no blakus sēdošā tumšādainā vienaudža. Kāpēc viņš nejūt, bet tu jūti? Šis eksperiments varētu būt liecība tam, ka cilvēks piedzimst labs, taču vide un notikumi, ko mēs piedzīvojam, iekur šo naida un baiļu liesmu dziļi mūsu sirdīs, bet varbūt ne pārāk dziļi…

Šis filozofiskais jautājums, vai mēs piedzimstam labi un dzīve mūs padara tādus, kādi esam? Vai tomēr jau no paša sākuma mūs vada egoisms un pašinterese, kas ir mūsu būtības slēptā puse un, ko dzīves laikā cenšamies (vai necenšamies) mainīt. Šis jautājums ir tikpat ļoti filozofisks, cik vairāk retorisks. Personīgi es atrodu atbildi kādā bērnu grāmatā, kas visiem pazīstama kā Džoannas Džo Roulingas labākais darbs. Tajā bija vienkārša, bet dziļas domas pilna frāze: “Katrā no mums ir gan labais, gan sliktais. Tas, ko mēs izvēlamies, ir tas, kas mēs esam.”

Savukārt, atgriežoties pie tēmas, par to, kā gan mēs iegūstam ksenofobiju, es riskēšu apgalvot, ka tas notiek brīdī, kad iepazīstam stereotipu. Aizspriedumi, kas stāda sevi mūsu priekšā, visbiežāk ir gājuši melu pilnu ceļu. Tie radušies kādā sāpinātā, dusmu vai skaudības pilnā sirdī, un tad meklējuši ceļi uz ārpasauli, noķerot pirmo tramvaju ar uzrakstu “Baumas”.Daži aizspriedumi radās no patiesības, bet no tās, kas balsīta uz atsevišķa rakstura gadījumiem. Stereotipi ir pierādījums tam, ka cilvēka domāšana ir ieprogrammēta, lai pirmajā iespaidā veidotu vispārinājumu. Diemžēl šis nav labākais vārds, lai radītu skaidrību tajā, ko es vēlos pateikt, bet teorijas būtība ir tāda, ka mēs pieņemam: “Ja ABC ir no vienas kopienas, A un B piemīt kopīga īpašība, tad arī C būs tāds pats”, tāču realitātē viss nemaz nav vienkārši. Tikai mūsu smadzenes mēģina mūs apmānīt. Tā ir kā aizsargreakcija mūsu bailēm. Un rezultātā sanāk, ka stereotipi ir iemesls, kas rada ksenofobiju, un tajā pat laikā arī attaisnojums mūsu uzskatiem, attieksmei un rīcībai.

Tiklīdz esam tajā vidē, kur valda stereotipi, ir ļoti grūti, prakstiski neiespējami, atrast sevī citu domašanas veidu. Mēs kļūstam par vergiem zirnekļu tīklā, kuru paši izveidojām. Tik bezpalīdzīgā stāvoklī mēs pat nepamanām, kā ap mums ir izveidojušies baiļu un aizpriedumu pinekļi. Ikdienas rūpēs mēs arī neredzam zirnekļus, kas pin šos tīklus plašāk un plašāk, liedzot mūsu acīm dienasgaismu, vai varbūt tas ir slēptais sinonīms patiesībai. Šie zirnekļi ir tie cilvēki, par kuriem es runāju iepriekš. Tie, kas prot manipulēt ar mūsu emocijām. Un brīdī, kad emocijas pārpilda mūsu sirdis, mēs kļūstam akli, mēs esam marionetes, kas noticēs, ja zirneklis teiks, ka mūsu problēmās ir vainīgs citādais, svešais. Bezdarbs un dzīves līmeņa kritums- imigranti, slinka, neizglīta jaunatne – Rietumu ietekme, terorisms un apdraudējums – musulmaņi, reliģiskās vērtību mainīšanās- transeksuāļi. Ir tik viegli vainot svešo savās problēmās, ir tik viegli nogrūst tās uz kādu citu.

Manuprāt, tas ir interesants jautājums, ko celt gaismā, kāpēc valstī, Latvijā, kas arī ir manis pašas dzimtene, šis vārds “ksenofobija” mums ir svešs, kaut arī tāpat kā citur šajā globalizētajā 21. gadsimta pasaulē šīs bailes jau sen ir mūsu vidū. Globalizācija ir nenovēršams process, kas ļauj kultūrām iepazīt vienai otru, kas sniedz iespēju satikt citādo un saprast, ka cilvēkam ir divas puses – mēs katrs esam savu tradīcīju, uzskatu, kultūras un vēstures nesēji, taču tajā pat laikā mēs esam vienoti ar to, ka pazīstam prieku, sēras, lepnumu, bēdas,skaudību, laimi- šis visas emocijas, kas pazīstamas katram cilvēkam neatkarīgi no rases, dzimuma, ticības, tautības, valodas…

Jā, globalizācija rada arī jaunu izaicinājumu. Šajā kultūru iepazīšanās un sajaukšanās notikumu pilnajā virknē ir viegli pazaudēt savas saknes. Un šajā mirklī atklājas patiesība par pratriotismu. Tas ir moments, kad mūsu vārdiem stājas priekšā mūsdienu pretinieks, kas vairs nav karavīrs ar ieroci rokās, bet gan mēs paši. Tas, cik ļoti stripri ticam savām tradīcijām un mīlestībai pret savu valsti, tiek pārbaudīts. To neapdraud cita kultūra, ko iepazīstam un pieņemam, bet gan pašu ticība un patriotisms, nevis nacionālisms.

Ričards Kapušinskis, Poļu žurnālists, teica, ka ksenofobija viņam ir pretīga. Manuprāt, tā ir vienkārši daļa no mums, kas pastāvēs, bet izvēloties cīnīties ar to, mēs izvēlamies ceļu, ko sauc par toleranci. Ir nepieciešams laiks, lai mainītu uzskatus, lai pārkāptu pāri savām bailēm, taču šīm pārmaiņām ir jāsākas. Imigranti, transeksuāļi, afroamerikāņi, musulmaņi un visi “citādi”, par kuriem es biju dzirdējusi savā kultūrā, tikai diemžēl lielākoties joku, baiļu, aizspriedumu, dusmu un problēmu konteksā.

Ja jūs jautātu, kā es tiku pāri savām bailēm? Jūs laikam teiktu, ka es aizbēgu, bet īstenībā es neļauju sev skatīties no šāda skatupunkta. Manuprāt, es sastapu savas bailes. Es uz laiku pametu savas mājas, lai kā Sprīdītis dodos plašajā pasaulē, tikai ne laimes meklējumos, tā man vienmēr līdzi. Daudzi saka, ka jaunieši dodas prom no Latvijas, bet varbūt ir iespējams paskatīties no zelta maliņas. Tieši ceļošana man dod iespēju redzēt pasauli un situāciju tajā no dažādām perspektīvām, caur citām acīm. Dažreiz tas, kas mums liekas esam vienīgā patiesība vai pareizā rīcība, citam nemaz tā nav. Un vēl tas deva man iespēju satikt aci pret aci to, kas man likās svešs. Un tiklīdz cilvēks iepazīst svešo, tas pazūd, un kopā ar to pazūd bailes. Mēs baidāmies no nezināmā, bet, ja nav nezināmā, mums vairs nav no kā baidīties.

Te pārāk kluss, tik ļoti mierīgs,
Un aizdomīgi laimīgs jūtos es.
Neesi naivs- pat draugs ir viltīgs
Atgādina vecais tēvs.

Ūdens dzidrs,
Kas pirkstu galos mirdz.
Ir dzīvība un reizē nāves siets.
Bez mūsu sirds tika lēmums lemts.
Kas tika dots un, kad tas tiks ņemts.

Laivinieks ir brīva zivs.
Tam pieder spārni, pilna krūts.
Un netur mīļo māju rūts,
To gaida plašais horizonts.
Laiva kalpo kapteinim.
Ja sapņotājs ir īsts.
Tad sapnis-piepildāms.
Vai laiva seko straumei,
Ja mugurkauls nav kaula,
Un mērķis-nezināms.

Ar katru saules staru
Viņs atkal kļūst par zivi,
Kas pamet savu krastu.

Un nebaidās tapt par putnu,
Kas peldēt nepratīs.
Pat ja šis būs pēdējais rīts-
Sapnis taču bija īsts!

Megija Medne

Author Megija Medne

More posts by Megija Medne

Leave a Reply